2. maijā Ministru kabinets nolēma virzīt uz Saeimu Iekšlietu ministrijas sagatavotos grozījumus Repatriācijas likumā un Imigrācijas likumā, kas paredz repatrianta statusa saņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem piešķirt termiņuzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem, pastāvīgās uzturēšanās atļauju piešķirot, ja šo piecu gadu laikā persona nepārtraukti uzturējusies Latvijas Republikā un apguvusi valsts valodu vismaz A2 līmenī.
Likumprojekti paredz arī pārejas periodu, pēc kura beigām tiek pārtraukta materiālā pabalsta piešķiršana repatriantiem, kā arī pārejas periodu, pēc kura beigām Repatriācijas likuma darbība tiek pārtraukta.
Likumprojektu mērķis ir samazināt apdraudējumu Latvijas iekšējai drošībai, ierobežojot tādu personu plūsmu uz Latvijas Republiku, kuru ieceļošana neatbilst Repatriācijas likuma preambulā ietvertajai pamatidejai – veicināt to tautiešu, kas no Latvijas izceļojuši genocīda, kara vai asimilācijas draudu dēļ, atgriešanos etniskajā dzimtenē.
Gan pirms, gan īpaši pēc Krievijas Federācijas izraisītā bruņotā konflikta Ukrainā atbildīgās institūcijas konstatēja Krievijas Federācijas pilsoņu intereses pieaugumu par izceļošanu no Krievijas, lai pārceltos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Lai gan ieviesti dažādi mehānismi, kas uz laiku liedz Krievijas pilsoņiem ieceļot un uzturēties Latvijā, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā arvien pieaug Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs pieņemto un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) pārsūtīto uzturēšanās atļauju pieteikumu skaits, īpaši no Krievijas pilsoņiem – repatriantiem.
Šobrīd repatriantam uz pirmā iesnieguma pamata tiek piešķirta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, dodot iespēju personām pastāvīgi uzturēties Latvijā, brīvi ceļot Šengenas līguma dalībvalstu zonā, saņemt veselības aprūpes pakalpojumus un citas sociālās garantijas, iepriekš nepierādot ne to, ka persona tiešām dzīvo Latvijā, ne arī valsts valodas zināšanas.
Projektā paredzēts, ka, sākot no 2023. gada 1. jūlija, labvēlīga lēmuma gadījumā repatriantiem piešķirs termiņuzturēšanās atļauju vai reģistrācijas apliecību uz pieciem gadiem.
No 2023. gada 1. jūlija paredzēts izslēgt arī Repatriācijas likuma normas par materiālo un sociālo palīdzību repatriantiem.
Tāpat paredzēts, ka Repatriācijas likuma normas par repatrianta un viņa ģimenes locekļa statusa piešķiršanu zaudē spēku 2024. gada 1. janvārī. Turpmāk latviešu vai lībiešu izcelsmes trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem būs tiesības pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem Imigrācijas likumā noteiktajā kārtībā. Imigrācijas likumā noteiktais regulējums nepieļauj tik plašu ģimenes locekļa kategoriju uzskaitījumu kā Repatriācijas likums.
Šādas normas nepieciešamību radījis fakts, ka tiek iesniegti dokumenti, kuros viltoti tautības ieraksti un dokumenta legalizācijas spiedogi. Turklāt iespējas šos viltojumus atklāt ir visai ierobežotas. Pēdējo gadu laikā veiktas 217 pārbaudes uz aizdomu pamata par to, ka dokuments ir viltots, uzsākti vismaz 80 kriminālprocesi, anulētas vai atteiktas vismaz 200 uzturēšanās atļaujas.
Vienlaikus Ministru kabinets atbalstīja virzīt uz Saeimu likumprojektu, kas paredz Repatriācijas likumu atzīt par spēku zaudējušu no 2028. gada 1. jūlija, kaut arī paredzēts no 2024. gada 1. janvāra izslēgt normas, saskaņā ar kurām personas var pieprasīt repatrianta statusu.
Ievērojot to, ka atsevišķos gadījumos vēl norisinās tiesvedība saistībā ar repatrianta statusa atņemšanu, kā arī turpmāko piecu gadu laikā ir iespējamas situācijas, kad repatriantam jāatmaksā piešķirtā materiālā palīdzība, ir lietderīgi atlikt normu par Repatriācijas likuma spēka zaudēšanu, lai varētu tikt pabeigti tiesvedības procesi un nodrošināta līdzekļu atmaksa.